nogurums.

Šī pasaule mainās kā varavīksnes krāsas
Reiz draugu pulkā smēju es kā traka,
es mīlēju dzīve, mīlēju visu, sevi, viņu
bet vienmēr sajutu, ka kāds soļo blakām.
Sūtnis ēnainais no nebūtības baigās,
dzīves raibos vārtus aizvēris.
Pazudu es, noguru, piekusu.
Negulētas naktis, izdrāzts prāts.
Viss ir jauki, tiešām!
Un tā nu gaidu, varbūt drīz atvērsies, varavīksnes durvis.
Gaidu un gaidu, bet nekā.
Un tā sapratu - POHUJ!