Kāds kauns.
Veselu mūžību šeit neesmu iegriezusies un neesmu arī rakstījusi,
apsolu laboties.

And who am i?
That's the secret i'll never tell you
you know you love me.xoxo

yeah

I'm a slut because i'll wear shorts and little dresses

i'm a bitch because i don't let you push me around

i'm a liar because i won't tell you everything

i'm a stupid because sometimes i'm wrong

i'm ugly because my face isn't perfect

i'm whore because i like boys

i'm annoying because i'm not chill enough

i'm a loser because i'm not friends with you're group

i'm fake because most of the time i'm happy

i'm weird because i'm not like you

i'm controlling because i get mad

i'm naive because i'm younger than you

rude because my manners aren't perfect

i'm conceited because i'm proud of WHO I AM

Tell me who i am because i already know it.!!!!

this pain is just to real.

Forever and always.

As wicked as you are...you're beautiful to me.
You're the darkest burning star, your MY PERFECT DISEASE!

Tu stāvi, bet es sēžu, un sapņi tāli

tev vienalga - tas iedragā manu morāli

sēžu apklājies ar pelēkiem dūmiem

drūmiem mirkļiem vislaik tupot pa stūriem

Laikam viss sagājis grīstē,

gribu nebūt

brum

Jau atkal mana diena.

pagājis gads. vēl viens

pilngadība

mhm

vecuma nenāk viens, tieši tā

mugursāpes nomoka :D

labiņi, man vairāk nav ko teikt. - PAŠLAIK

Piedot, nenozīmē aizmirst.

Ko Tava sirds saka,un pa kuru taku Tev tālāk jāsoļo,

Tur nav ilgi jāprāto, tikai ņem un dari,

Glāb vēl ko vari un nevaig padoties,

Jo sirds saka: „ Lūdzu, nepadodies!”

Katrs dzīve kaut reizi ir pateicis " nevaru viņam piedot, jo nevaru aizmirst"

vai arī " aizmirst to visu" , " neapstāties, jādzīvo talāk, jāaizmirst".

Lasīju, kad tāds runāšanas un darbošanās veids nekur neved.

Iemesls ir vienkāršs. Nepaīkamo dzīves epizožu ieslēgšana aizmirstībā, traucē piedot, jo aizmirstot nezinātu par ko bija jāpiedod.

Ja piedošana nozīmētu aizmirst, kas notiktu cilvēkiem, kuriem no dabas dota laba atmiņa? (man, piemēram, tāda ir)

Piedošana viņiem būtu nesasniedzama.

Piedošana dziedinot atmiņu, atvieglo atmiņu nastu par pieredzētām sāpēm.

Sāpīgs pārdzīvojums kļūst aizvien mazāk aktuāls un uzbāzīgs, brūces pamazām sadzīst,

atmiņas par pāri darījumiem nerada sāpes.

Dziedināta atmiņa kļūst brīva, tā var ķerties pie kaut kā cita, vairs nedomājot par pieredzēto sāpinājumu vai rūgtumu.

Un uz sāpju triecienu parasti mēs mēdzam būvēt mūrus sevī, kuri mūs aizsargājot no ciešanām un emocijām.

Tādā veidā šāds cilvēks jūt nepārtrauktu spriedzi, kļūst nejūtīgs.

Parasti mēdz būt vēl sāpīgāk, grūtāk, jo turam sevī visu iekšā, neizpaužamies.

Brīžiem gribās izlauzties no tā mūra, bet zinām, ka ta varētu atkal ciest....

Lai gan, nevajag celt mūrus, lai spētu aizsargāties no sāpēm.

Esmu teikusi, ka ir jādzīvo tālāk, lai arī ko neesam piedzīvojuši.

Ir sāpīgi, ir grūti.

Bet būš vēl labāk, būs.

Vajag tikai paļauties uz sevi, izpausties.

Vajag iejusties tajā pilnvērtīgajā laimē, atdot sevi pilnībā.

Un tad, tad būs pavisam savādāk. savādāk.

" Vai viegli aizmirst to,

kas bijis jāsaprot,

ka nekad nebūs tā vairs,

nekad vairs, nekad vairs"

Dažkārt mēs baidāmies no savām sajūtam...

Tā taču ir? Vai ne? Ļoti bieži mēs cilvēki baidāmies no savām sajūtām, baidāmies tās izteikt.

Nenoliedzami. Arī ar mani tas bieži atgadās!

Kāpēc tas tā notiek, par to varētu būt dažādi viedokļi, dažādas domas, izteicienu.

Jo katrs mēs jau zinām īsti kāpēc mums tā ir, kāpēc tik ļoti no tā baidāmies.

Baidāmies mēs no tā, ka dzīvē kāds atkal spētu nodarīt pāri, likt raudāt sāpju pilnas asaras,

tādas asaras, kuras mēs reti birdinām.

Neizrādot savas jūtas, noslēdzoties sevī, mēs domājam, ka tiekam pasargāti. Lai gan patiesībā

tā nemaz nav, un to mēs zinām.

Runāju es daudzskaitlī, piedodiet, domas ir par mani pašu, par manām jūtām, domām par to.

Tāpēc nepievēršiet tam uzmanību, man tā vieglāk rakstīt.

Bet nenovērsisimies no tēmas, turpināsim.

Tie ir sava veidi pricipi kaut kādi, vienreiz dabūjām dzīvē triecienu, un tā nu sevi nomūrējam,

un nākamajās reizēs neļaujamies pilnvērtīgai laimei, kas lūk , noved pie tā, kad kaut kas mums pietrūkst.

Līdz ar to liekas, ka nekad nekas nav lab! Lai gan mēs to varam mainīt. Bet kā?

Rodas tāds jautājums uzreiz.

To nu mēs zinām katrs pats. Ir jāatveras pilnīgai laimes. Ir jāizbauda tā laime, kas tiek dota līdz visiem 100%, nedomājot par to, kas varētu sagaidīt.

Ja nāksies krist, piecelsies un dosies tālāk, tāda ir dzīve, tā mums pienes dažādus pārbaudījumus.

Ja agrāk pēc kātram sāpēm sirdī skandinājām "es gribu nomirt", tad tagad tā nebūs, būs sāpīgi, būs grūti, bet mēs turpināsim iet tālāk, un sasniegsim savus dzīves mērķus!

Tā ir jādzīvo. Es ticu, ka sasniegsim mēs savus mērķus, vajag tik tiekties pēc tā stipri.

To vajag izcīnīt.

Cīnamies par savu, pierādam sevi, ka esam , kas vairāk.

Un kāds ir jūsu viedoklis par šo visu? Ka jums dzīvē ir? Vai mēdzat jūtas paturēt pie sevis?

vārdi izskan klusi čukstot.

" Es baidos apmaldīties vārdos,

ja man tos skaļi izteikt nāktos

es labāk sēžu klusumā. "

Kāpēc tieši mūzika liek apmaldīties mūsu domās? Šādu jautājumu varētu uzdot katrs no jums. Pareizā melodija, lirika, kas sakrī mūsu domām, sajūtām....

un mūzika palīdz nomierināties, bet dažreiz ta liek iekrist vēl lielākās pārdomās.

Īstenībā, ne jau par mūzika vēlējos rakstīt, patiesībā jau par savām domām, kurās tagad klīstu.

Domas klīst uz tik daudzām pusēm, vairs nesaprotu, kas labs, kas slikts.

Izmisums.

Sākumā domā par vienu, bet tad par kaut ko jau citu.

" Tu krīti, un tu saproti, par ko tu karo - ar dzīvi,

tu karo par savu laimi..... "

Kur lai liekos es? Šoreiz nav tā, ka domas dzen stresā, vai arī ir slikt garstāvoklis, nema uz to pusi nav.. Tās ir kā pārdomas, un nevēlies tu ne raudāt, ne satraukties...

un es saprotu, ka manis rakstītais ir pilnībā bezsakarīgs, varbūt kādam nesaprotams arī.... bet tas ir pašreizējās manas sajūtas.. izliktas.

Un es laiakm izvirzos no iepriekšējās tēmas.. un tā ir vienmēr. nu bieži.

kaut ko uzsākam, bet beigu beigās novēršamies no tā.

atmiņas.atmiņas.atmiņas.atmiņas

" Es dzīvoju šodienai, tu tagad esi pagātne.

bet skumji ir bez tevis, jāā... "

mm, uz laiku apstajos es savās domās, ilgi domāju, ko , lai turpinu rakstīt es. nav man konkrētas tēmas šoreiz, nekad nav bijusi man tādas, vienmēr viss aiziet uz citām pusēm.

Dzīvē arī ir līdzīgi... ar mums var notikt neiedomājamas lietas...un, protams., lai arī cik labi mums ir , vienmēr kaut kas pietrūkst. Manā gadījumā tā šoreiz laikam ir, Bet es cenšos nedomāt par to, bet redz, šoreiz laikam nesanāca.

Un atkal no temas novirzos laikam.

" Tu vari zaudēt,pamest visu

bet dzīve turpinās, tam es ticu..."

Bet ir jādzīvo, jānotver nenotvērāmais, jāsasniedz nesasniedzamais, par spīti visam...nedrīkst sēdēt uz vietas, nekad nekas nenotiks, tā kā mēs gribam, ne visā noteicēji esam mēs, arī apkārtējie nosaka ...

Galvenais nepaklupt uz tā paša akmens vēlreiz jeb nepieļaut to pašu kļūdu vēlreiz.. dzīve nav pasaka, nekas nenāk ar vieglu.

Mūzika manā playlistā nomainījās, un tad uzreiz domas par kaut ko citu, par kaut ko patīkamu, kas sirdij liek straujāk pukstēt, smaids uz lūpām parādās, sirds mana laikam atplaukst <3

Redzat, dzīve ir skaista, tas, ka dažkārt aizdomājamies par kaut ko, kas sirdi moka, nav nekas.

Jo tāpat viss ir labi, un dzīvi mīlam mēs tāpat... Es noteikti JĀĀ.

Ai,mana sirds tāda atplaukusi jūtas tagad, cik ātri var mainīties noskaņojums, vēl pirms neilga brīža domas manas klīda kaut kur citur, un tagad jau citur..

mm, ir tik patīkami, un jauki...

"Grafomāns feat. Fakts - Tikai mēs mp3"

Dažkārt mēs baidāmies no savām sajūtām.....

to be continued.

i'm yours.forever yours....

saucāmā lirika

Dienas iet uz priekšu

bet es stāvu uz vietas

nekas nemainās

viss viens un tas pats

tik dienas mainās

Jo vairāk pelēks ārā

jo vairāk jūtos sūdīgi

nespēju skaidri domāt

tik lidinos vislaik

un rakstu savas sajūtas es

rakstu , rakstu

saprotu, bezjēdzīgi

bet man vienalga

izjūtas ir jāizliek kaut kā

un tas man izdodas - uz papīra

Katru rītu sevi noskaņoju uz labo

lai garstāvoklis labs, jā

( lai garstāvoklis labs)

Katru rītu noskaņoju uz labo

lai viss labi ietu,

smaids uz lūpām , jāā.

Cik bieži tu jūties pazūdīs sevī?

man tā bieži gadās

pēdējā laikā bieži

nemēģiniet palīdzēt

labāk paņemšu papīru un pildspalvu , un miers

Katru rītu sevi noskaņoju uz labo

lai garstāvoklis labs, jā

( lai garstāvoklis labs)

Katru rītu noskaņoju uz labo

lai viss labi ietu,

smaids uz lūpām , jāā.

Par spīti visam es turpinu smaidīt

vienalga esmu augstu kalna virsotnē

un palikšu turpat

Par spīti manām domām

par spīti tam, ka pagātne seko

par spīti visam.

Un kā ir ar tvei mīļo cilvēk?.....