Ko Tava sirds saka,un pa kuru taku Tev tālāk jāsoļo,Tur nav ilgi jāprāto, tikai ņem un dari,Glāb vēl ko vari un nevaig padoties,Jo sirds saka: „ Lūdzu, nepadodies!”Katrs dzīve kaut reizi ir pateicis " nevaru viņam piedot, jo nevaru aizmirst"
vai arī " aizmirst to visu" , " neapstāties, jādzīvo talāk, jāaizmirst".
Lasīju, kad tāds runāšanas un darbošanās veids nekur neved.
Iemesls ir vienkāršs. Nepaīkamo dzīves epizožu ieslēgšana aizmirstībā, traucē piedot, jo aizmirstot nezinātu par ko bija jāpiedod.
Ja piedošana nozīmētu aizmirst, kas notiktu cilvēkiem, kuriem no dabas dota laba atmiņa? (man, piemēram, tāda ir)
Piedošana viņiem būtu nesasniedzama.
Piedošana dziedinot atmiņu, atvieglo atmiņu nastu par pieredzētām sāpēm.
Sāpīgs pārdzīvojums kļūst aizvien mazāk aktuāls un uzbāzīgs, brūces pamazām sadzīst,
atmiņas par pāri darījumiem nerada sāpes.
Dziedināta atmiņa kļūst brīva, tā var ķerties pie kaut kā cita, vairs nedomājot par pieredzēto sāpinājumu vai rūgtumu.
Un uz sāpju triecienu parasti mēs mēdzam būvēt mūrus sevī, kuri mūs aizsargājot no ciešanām un emocijām.
Tādā veidā šāds cilvēks jūt nepārtrauktu spriedzi, kļūst nejūtīgs.
Parasti mēdz būt vēl sāpīgāk, grūtāk, jo turam sevī visu iekšā, neizpaužamies.
Brīžiem gribās izlauzties no tā mūra, bet zinām, ka ta varētu atkal ciest....
Lai gan, nevajag celt mūrus, lai spētu aizsargāties no sāpēm.
Esmu teikusi, ka ir jādzīvo tālāk, lai arī ko neesam piedzīvojuši.
Ir sāpīgi, ir grūti.
Bet būš vēl labāk, būs.
Vajag tikai paļauties uz sevi, izpausties.
Vajag iejusties tajā pilnvērtīgajā laimē, atdot sevi pilnībā.
Un tad, tad būs pavisam savādāk. savādāk.
" Vai viegli aizmirst to,
kas bijis jāsaprot,
ka nekad nebūs tā vairs,
nekad vairs, nekad vairs"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru