Nenoliedzami. Arī ar mani tas bieži atgadās!
Kāpēc tas tā notiek, par to varētu būt dažādi viedokļi, dažādas domas, izteicienu.
Jo katrs mēs jau zinām īsti kāpēc mums tā ir, kāpēc tik ļoti no tā baidāmies.
Baidāmies mēs no tā, ka dzīvē kāds atkal spētu nodarīt pāri, likt raudāt sāpju pilnas asaras,
tādas asaras, kuras mēs reti birdinām.
Neizrādot savas jūtas, noslēdzoties sevī, mēs domājam, ka tiekam pasargāti. Lai gan patiesībā
tā nemaz nav, un to mēs zinām.
Runāju es daudzskaitlī, piedodiet, domas ir par mani pašu, par manām jūtām, domām par to.
Tāpēc nepievēršiet tam uzmanību, man tā vieglāk rakstīt.
Bet nenovērsisimies no tēmas, turpināsim.
Tie ir sava veidi pricipi kaut kādi, vienreiz dabūjām dzīvē triecienu, un tā nu sevi nomūrējam,
un nākamajās reizēs neļaujamies pilnvērtīgai laimei, kas lūk , noved pie tā, kad kaut kas mums pietrūkst.
Līdz ar to liekas, ka nekad nekas nav lab! Lai gan mēs to varam mainīt. Bet kā?
Rodas tāds jautājums uzreiz.
To nu mēs zinām katrs pats. Ir jāatveras pilnīgai laimes. Ir jāizbauda tā laime, kas tiek dota līdz visiem 100%, nedomājot par to, kas varētu sagaidīt.
Ja nāksies krist, piecelsies un dosies tālāk, tāda ir dzīve, tā mums pienes dažādus pārbaudījumus.
Ja agrāk pēc kātram sāpēm sirdī skandinājām "es gribu nomirt", tad tagad tā nebūs, būs sāpīgi, būs grūti, bet mēs turpināsim iet tālāk, un sasniegsim savus dzīves mērķus!
Tā ir jādzīvo. Es ticu, ka sasniegsim mēs savus mērķus, vajag tik tiekties pēc tā stipri.
To vajag izcīnīt.
Cīnamies par savu, pierādam sevi, ka esam , kas vairāk.
Un kāds ir jūsu viedoklis par šo visu? Ka jums dzīvē ir? Vai mēdzat jūtas paturēt pie sevis?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru