1.nodaļa "Liktenīgā cigarete"

Filadelfija
Mārtina Muntora māja
Piektdiena, 1.oktobris



Mārtinam vajadzēja divas nedēļas, lai visu nokārtotu. tas bija tieši par nedēļu vairāk, nekā viņš bija ieplānojis. Un cilvēkam, kuram atlicis dzīvot mazāk par gadu, svarīga ir katra stunda.
Taču tagad tas viss jau bija aiz muguras. Par spīti asajām un nerimstošajām sāpēm krūtīs un mugurā, Mārtins jutās labi. Mārtins saprata, ka tik labi nav juties jau daudzus mēnešus. Varbūt pat gadus. bet varbūt nekad.
Divu, sliktākajā gadījumā triju vai četru, dienu laikā Mārtins Muntors ieņems stabilu vietu pasaules vēsturē. Un tad neviens nevarēs izlikties viņu neredzam. Neviens vairs nevarēs izlikties, ka viņa nav.
bet Muntors nespēja nosēdēt mierā, tāpēc laiski piecēlās no viesistabas galda un izstaipījās. Viņš atvilka nopūtējušās žalūzijas un, piespiedis degunu loga rūtīj, palūkojās debesīs.
" Brīnišķīga diena, " viņš nodomāja, skatīdamies uz pelēkajiem mākoņiem. " Tumša un draudīga. Jā, Dievs ir vislabākais dekorāciju mākslinieks. "
Muntors atkal apsēdās pie galda, lai pabeigtu iesākto. Vēl vajadzēja aizlīmēt divdesmit vai trīsdesmit aploksnes, un tad darbs būs padarīts. Visas septiņsimt bandroles būs pieveiktas.
Muntors aizdedzināja Camel cigareti un ķērās pie darba. Pēc divdesmit minūtēm viss biaj padarīts. Mārtins piecēlās no galda un nejauši ieraudzīja sevi spogulī, kurš karājās virs dīvāna. Saviebta, novājējusi seja. Nekas neliecināja par to, ka viņam ir tikai piecdesmit seši gadi. Jā, nav nekāds pievilcīgais skats.
Mārtins ievēroja, ka spoguļattēlā kaut kā trūkst. Viņam pretī neraudzījās nelabais. "Domāju, ka nelīdzinos monstram, par kādu visi mani uzskata. "
jau gandrīz divas nedēļas katru rītu nāvei nolemtais vīrietis bija cēlies augšā pirms rītausma, lai sēstos pie darba galda. Šobrīd vissvarīgākais viņa dzīvē bija šis projekts. Agrās rīta stundas bija izrādījušās vislabākās. Tad viņš jūtas vismožāk. Parasti Mārtins uzvārīja kafiju un minēja, cik daudz bundroļu šodien spēs pieveikt.
Taču lielākoties jau pēc pāris stundu darba viņa spēki izsīka. veiklība pameta pirkstus, sāka sāpēt mugura. Un acis vairs negribēja koncentrēties uz smalko un sarežģīto darbu.
Bet dažus brīžus Mārtins bija spējīgs stādāt , neņemot vērā sāpes un diskomforta izjūtu. Viņa organisms centās pretoties daudzām grūtībām.
Taču tagad, kad Mārtins bija pabeidzis visgrūtāko projekta daļu - viņš jutās labāk. Viņu vairs tik ļoti neiespaidoja fiziskās grūtības. Nogurums bija pazudis. Un, lūk, uz grīdas blakus galdam gulēja Mārtina darba augļi: sešas lielas kartona kastes ar septiņsimt FedEx aploksnēm.
" Es visu izdarīšu līdz galam, " Mārtins sevi nepārtraukti mierināja. Nekas nespēs viņu no tā atturēt, lai gan bija pārliecinošs iemesls padoties. Viņu mocīja sāpes, šausmīgas sāpes. Tomēr bija viens atrisinājums. Viņš varēja sev izdarīt injekciju - paštaisītu, ārsta izrakstītu pretsāpju un amfetamīna maisījumu - un injikcēt sev vēnā. Taču Mārtinam tā likās blēdīšanās. Ja viņš sāks špricēties jau tagad, ko viņš darīs tad, kad tas patiešām būs nepieciešams?
Pirmo reizi mūžā Mārtins saprata, ka ir uzņēmies atbildību. Pamatskolā viņu sauca par gļēvuli, un tā bija taisnība. taču tagad bija citādāk. Šis bija atmaksas brīdis un pēdējā Mārtina iespēja likt par sevi runāt un atcerēties. Pēdējā iespēja paveikt kaut ko ievērības cienīgu.
Kāpēc viņam agrāk kas tāds nebija ienācis prātā?
" Tagad viņi ieturēs distanci. " Mārtins pasmaidīja, un ap acīm izveidojās rievas. " Viņi negribēs stāties man pretī. Viņiem nepatīk zaudēt. "
Mārtins ieslidināja vēstuli pēdējā aploksnē un smagās kastes pa vienai aiznesa līdz ārdurvīm. Visvairāk viņam šobrīd gribējās apgulties uz dīvāna un atpūtināt nogurušās acis kaut vai pāris minūtes.
bet viņš nevarēja.
Tikai ne tagad.
Ne šodien.
Mārtinam Muntoram bija jāizdara vēl viena lieta.



------------------------------------------------------------------------------------

Turpinājums sekos......